KONCERTS
Rīgas Doms
V. A. Mocarts – Rekviēms
21.03.2026
19:00
Pasākuma laiks: 19:00
Atb.:
Tatjana Moisejeva
Skolēni:
5.-9.
kl. skolēni
,
skolotaji
Vieta:
Herdera laukums 6
Rīgas Doms
V. A. Mocarts – Rekviēms
Solisti:
Ilze Grēvele-Skaraine (soprāns)
Liana Muižniece-Žogla (mecosoprāns)
Mārtiņš Zvigulis (tenors)
Rihards Mačanovskis (bass)
Rīgas kamerkoris “Ave Sol”
Vidzemes kamerorķestris
Diriģents – Andris Veismanis
REKVIĒMS, Mocarta pēdējais darbs, tapa tik savādos apstākļos,
bet pēc tam sekojošā komponista agrīnā nāve, kuras iemesli līdz
pat šai dienai nav pilnībā skaidri, un viņa zudusī kapa vieta
apvija 1791. gadu ar tik biezu mistiskas noslēpumainības
plīvuru, ka šajā gadā Mocarts kļuva par leģendu.
Var tikai nojaust, kādu iespaidu uz klausītājiem būtu atstājis
pilnībā pabeigts šedevrs. Pat savā nepabeigtajā veidolā, kur
līdzās maģiski skaistajām autora lappusēm atrodas arī
skolnieciski papildinājumi, ko godprātīgi pierakstījis
Zīsmājers, tas it kā noslēdz visu Mocarta daiļradi un kļūst par
tās simbolu.
Rekviēms, kā neviens cits darbs, rada vairāk jautājumu nekā
atbilžu, jo atbildēt varētu tikai pats Mocarts. Kur slēpjas šīs
nepabeigtās diženās celtnes noslēpumainā pievilcība? Kāpēc
Mocarts bija pārliecināts, ka raksta sēru mesu pats sev? Kas
viņam bija Rekviēms — atvadas no dzīves? cita esības
priekšnojauta? Kā gadījās, ka viņa drudžainā iztēle ekscentriskā
grāfa pasūtījumu uztvēra kā zīmi no augšas, bet melnā tērpto
grāfa kalpu — kā Mūžības vēstnesi?
Rekviēms viņa iekšējā dzirdē skanēja kā veselums: šausmas
iedvesošais erceņģeļu bazūņu sauciens, grēcinieku vaidi no
atvērtām mutēm un lūgšana pēc piedošanas un mūžīgā miera…
Kyrie eleison! Christe eleison! Kanoniskā latīņu valoda, ciešanu
piepildīta, pārtapa viņa paša lūgšanā. Viņš domāja par To, kurš,
kāpjot Golgātā, lūdza par cilvēces pestīšanu; viņš izprata Viņa
sāpes kā savējās, juta Viņa brūces, redzēja, kā asinis plūst no
ērkšķu vainaga, un ticēja, ka Augšāmcelšanās ir tuvu.
Pārvēršot šīs vīzijas valodā, kas saprotama dzīvajiem, viņš
steidzās, it kā pārlejot sevi sīkos nošu zīmēs, lai saglabātu
tajās pēkšņi atklāto jauno pazemību: Nāve ir Draugs.
Taču viņš nepaspēja pielikt punktu, nepierakstīja partitūras
beigās blakus datumam savu vārdu — MOZART. Viņš nepaspēja. Un šī
beigu neesamība pārtapa bezgalībā, bet himna Nāvei kļuva par
ceļu uz nemirstību.
