|
PABAŽI
Pabaži, agrāk Katrīnbāde/Badeort
Catharinenbad, ir Saulkrastu pilsētas daļa tās dienvidos.
Izvietojušies ziemeļos no Inčupes starp Rīgas līča
krastu un Rīgas - Skultes dzelzceļu (stacija
Pabaži) ap 2,5 km no pilsētas centra un 41 km no Rīgas.
Pabažos atrodas vairākas viesnīcas, bērnu
pansionāts, velosipēdu muzejs. Pie Inčupes ietekas
atrodas aizsargājams dabas objekts Baltā kāpa.
Jau 13. gadsimtā Krimuldas draudzes
novadā minēta apdzīvota vieta Pabasile. 1764. gadā
Krievijas impērijas ķeizariene Katrīna II savā
atpakaļceļā no Rīgas uz Pēterburgu esot apmetusies pie
savas galma dāmas Pabažu muižā un pat peldējusies jūrā,
tādēļ vēlāk šī vieta esot iesaukta par Katrīnbādi ("Katrīnas
peldvietu"). 1898. gadā Pabažu muižas zemes sadalīja
vietējiem zvejniekiem un iznomāja vasarnīcu celšanai.
1925. gadā Pabažu pagasta Katrīnbādei piešķīra biezi
apdzīvotas vietas (ciema) statusu.
Ap 1931. gadu Katrīnbādi pārdēvēja par
Pabažiem. 1950. gadā Pabažus pievienoja Saulkrastiem,
kam tajā pašā gadā piešķīra strādnieku ciemata statusu.
Baltā kāpa
Baltā kāpa ir viena no raksturīgākajām
Saulkrastu vietām. No tās paveras skaists skats uz jūru,
Inčupes grīvu un plašo pludmali. Baltā kāpa veidojusies,
vējam dzenot pludmales smiltis pāri Baltijas ledus ezera
mālainajiem nogulumiem. Tās baltais, 18 m augstais
smilšu atsegums senatnē kalpoja kā orientieris vietējiem
zvejniekiem. Nosaukumu kāpa ieguvusi no baltajiem
sacietējušo smilšu slāņiem, kas vizuāli līdzinās
smilšakmenim.
Kāpas apkārtne ir labiekārtota un
sakopta, bet tās nogāzes – nostiprinātas. Lai arī kāpa
ir apaugusi ar priežu mežu, arvien ir redzama tās stāvā,
uz jūru vērstā nogāze.
Ejot uz Balto kāpu, pa ceļam ir Katrīnas
liepas. Nostāsti vēsta, ka tās stādījusi Krievijas
ķeizariene Katrīna II, kura neilgu laiku atpūtusies
Pabažu jūrmalā.
Saulrieta taka vijas no Baltās kāpas līdz
Saulkrastu centram apmēram 4 km garumā. To ejot,
iespējams apskatīt Saulkrastu jūrmalai raksturīgo ainavu
– plašo, smilšaino pludmali, priekškāpas, Pēterupi un
kāpu meža dižpriedes. Vairākās vietās no tās paveras
skaisti skati uz upes ieleju un jūru.
 Ainažu jūrskolas muzejs
Ainaži, Valdemāra ielā 47, Limbažu novads
iveta.erdmane@rvkm.gov.lv
64043349
Ainažu jūrskola bija pirmā jaunā tipa (Valdemāra)
jūrskola Latvijas teritorijā. Dibināta Ainažos 1864.
gada 23. novembrī pēc Krišjāņa Valdemāra iniciatīvas.
Par pirmo skolas priekšnieku kļuva Kristiāns Dāls.
Jūrskola dibināta Ainažos J. Veides mājā. Naudu skolas
dibināšanai ziedoja turīgākie Ainažu apkārtnes zemnieki.
Oficiālu jūrskolas statusu ieguvusi 1867. gadā. Jūrskola
sākotnēji bija I kategorijas jūrskola ar vienu
sagatavošanas un speciālo klasi. 1870. gadā kļuvusi par
II kategorijas jūrskolu, bet 1880. gadā par III (augstākās)
kategorijas. Kopš 1902. gada sešklasīga. Kopš 1875. gada
audzēkņi eksāmenus kārtoja Pērnavas eksaminācijas
komisijā. 34 darbības gados (līdz 1898) jūrskolā bija
mācījies 2261 skolnieks. Eksāmenus bija nokārtojuši 220
tālbraucēju kapteiņi, 371 tālbraucēju stūrmanis un 150
tuvbraucēju kapteiņi.
Sākoties Pirmajam pasaules karam jūrskolu evakuēja uz
Hersonas guberņu, kur tā darbojās līdz 1917. gadam. Jau
1918. gadā atsāka savu darbību Ainažos.
Jūrskolas ēka
Jūrskola dibināta J. Veidem piederošā namā Ainažos.
1870. gadā tika uzcelta speciāla jūrskolas ēka, bet
1902. gadā, Jāņa Veides dāvinātajā zemes gabalā, tika
uzcelta jauna divstāvu skolas ēka. Abas jūrskolas ēkas
nodega Otrā pasaules kara laikā. 1960. gados jūrskolas
ēka atjaunota un 1969. gadā tajā atklāts Ainažu
jūrskolas muzejs.
Ievērojami absolventi
-
Tālbraucēju kapteiņi Jānis Sakne un Kārlis Purmalis
-
Tālbraucēju kapteinis un kuģubūvētājs Oto Daniels
Veide
-
Tālbraucēju kapteiņi un kuģu īpašnieki Jānis Veide
un Mārtiņš Veide
-
Tālbraucēju kapteinis Miķelis Veide
-
Tālbraucēju kapteiņi Miķelis Šnore un Pēteris Šnore
-
Tālbraucēju kapteiņi un jūrskolotāji Nikolajs
Raudseps un Jegors Raudseps.
https://www.rigamuz.lv/ajm/
Ainažu
Ziemeļu mols
Ziemeļu mols ir pašlaik neizmantota hidrotehniska
būve (mols) Ainažu ziemeļrietumos, netālu (mazāk nekā 100 m) no
robežas ar Igauniju.
Izbūvēts no laukakmeņiem 20. gadsimta sākumā, tā
garums krastā bija 361 metri un līcī - 482 metri.
1911. gadā Valmieras šaursliežu pievadceļu sabiedrība izstrādāja
projektu Ainažu ostas viļņlauža ziemeļu gala savienošanai ar
krastu. Mola būves nolūks bija ierīkot šaursliežu dzelzceļa
Ainaži -Valmiera - Smiltene atzarojumu no Ainažu stacijas līdz
viļņlauzim, lai atvieglotu kuģu izkraušanu un iekraušanu.
Dambja būvi iesāka 1912. gadā. Uz dambja ierīkoja
sliežu ceļu, tomēr būvdarbus pārtrauca Pirmais pasaules karš.
1915. gadā kara iestādes pavēlēja no dambja noņemt un aizvest
sliedes.
Mūsdienās no Ziemeļu mola Ainažos saglabājies
vairāk nekā puskilometru garš mola posms, kas sastāv no lieliem
laukakmeņiem (garums krastā ap 450 metri un līcī — 180 metri).
Mola atliekas redzamas arī tālāk jūrā kā lielas akmens salas.
Tam blakus atrodas dažādām putnu sugām bagātās
randu pļavas (Randu pļavu dabas liegums, kur tās plešas
lielākajā platībā, atrodas uz dienvidiem no Ainažiem), un no
Ziemeļu mola iespējama putnu vērošana jūrā.
|
