SKRĪVERU DENDROLOĢISKAIS PARKS

24.05.2023

Maksimilians von Zivers

Ceļojot pa mūsu dzimteni, mēs atrodam ievērojamus cilvēkus, kas atstājuši pēdas zinātnē, literatūrā un kultūrā, un unikālas vietas, kas liek mums šeit atgriezties atkal un atkal.
Ir iespējams apceļot Ziemeļu puslodi, neatstājot Latviju.

Tāpēc, par spīti tūristu ieradumiem, mūsu pirmā pietura bija Skrīveru arborētums, kas atrodas nepilnus 80 km no Rīgas.
Skrīveru arborētums ir skaistule Daugavas krastos, kas noteikti gadās, ja braucat pa šoseju Daugavpils-Rīga.
Mūsu šodienas varonis ir zinātnieks un politiķis, sabiedriskais darbinieks - Maksimiliāns Siverss.
Tiem, kuri nezina, kas ir arborētums, paskaidrošu.
Arborētums ir zinātnisks termins, kas etimoloģiski mūs atsauc uz senajiem grieķiem un attiecas uz koku.
Arborētums ir teritorija, kas atvēlēta kokaugu audzēšanai atklātā laukā: koki, krūmi, liānas, kas izvietoti atbilstoši sistemātiskām, ģeogrāfiskām, ekoloģiskām, dekoratīvām un citām īpašībām.
Arborētumiem ir īpaši zinātniski, izglītojoši, kultūrizglītojoši vai eksperimentāli mērķi.
Arborētumi parasti atrodas botāniskajos dārzos. Tas viss, pateicoties skotu botāniķim un ainavu arhitektam Laudonam, kurš dārzkopības zinātnē ieviesa terminu "arborētums"!
Padomju laikā parks bija Salaspils botāniskā dārza struktūrvienība, bet tagad tas atrodas Latvijas valsts mežu pārvaldībā.
Parka vēsture aizsākās 19. gadsimta beigās, kad Remershofas (Skrīveru) muižas īpašnieks Makss fon Zīverss (Max von Sievers) uz Daugavas augstā un ļoti gleznainā krasta uzcēla jaunu pili tolaik modē esošajā neoromantiskā stilā.
Aicinu jūs pastaigāties pa parku.
Skrīveru arborētumā ir daudz koku, kas ievesti no dažādām pasaules malām, tāpēc parkam ir zinātniska un vēsturiska nozīme, tā izveide datēta ar 1891. gadu.
Tā platība ir 392 hektāri, un kopš 1977. gada tas ir aizsargājams kā dabas teritorija.
Katru gadu parku apmeklē dendrologu delegācijas no daudzām valstīm, lai apskatītu aptuveni 300 no 679 koku un krūmu šķirnēm, kas šeit auga pirms Pirmā pasaules kara un ir saglabājušās līdz mūsdienām.
Starp citu, trīsdesmit no tām ir Eiropas retums.
Savukārt regulāri tūristi ar citu valstu tradicionālajām meža ainavām var iepazīties jebkurā gadalaikā, neizbraucot no Latvijas, jo pat ziemā šeit ir augi, kas zied.
Vislielāko krāšņumu parks sasniedz pavasara beigās: cukurkoksnis, kalnu atragena, sirdsveida un ugunspuķlapu jāņogas, amerikāņu lazda, dūdene, Virdžīnijas lazda, Korejas ciedru priedes, Veimutas un Benksas priedes, katsura, stafīlijs, Amerikas sudrabkļava, Japānas lapegle.
Skrīvera arborētuma apmeklējums ir kā ceļojums pa Ziemeļu puslodi ar unikālajiem stādījumiem šajā plašajā reģionā.

Starp citu, visi šie prieki ir pilnīgi bez maksas.
Un 4. septembrī šeit notiek tradicionālie parka svētki.

Katrs no mūsu ceļojumiem ir kā enciklopēdija par ievērojamu cilvēku dzīvesstāstiem un ar tiem saistītiem pieminekļiem.
Un tā arī Skrīveri arborētuma parks galvenokārt ir Maksimiliānam fon Zīversam piederošs īpašums.
Parka pirmsākumi meklējami 1891. gadā, kad Skrīveru muižas īpašnieks Maksimiliāns fon Zīverss kopā ar ainavu arhitektu baronu Valteru fon Engelhardu Skrīveru muižā izveidoja pirmo un tolaik lielāko dendroloģisko parku Baltijā. Viņš izveidoja ainavu plānu un stādīja augus saskaņā ar trim principiem:
1. sadalīt dendroloģiskā dārza teritoriju 19 ģeogrāfiski dendroloģiskos apgabalos, kas pārstāv ziemeļu puslodes mežus 300 kilometru attālumā no polārā loka.
2. Koku un krūmu stādāmo materiālu audzē no sēklām, kas iegūtas no vietām, kur šie augi aug.
3. Koku un krūmu stādīšana grupās, kā tie sastopami savā dzimtenē.
Lai pārbaudītu savu koncepciju, Sieverss savā Skrīveru īpašumā izveidoja 521 hektāru lielu mežu un 18,7 hektārus lielu arborētumu, kurā 590 mērenā klimata ziemeļu puslodes koku sugas ir izvietotas 19 floristiski ģeogrāfiskajās zonās atbilstoši to ekoloģiskajām prasībām. Šis princips vēlāk tika izmantots, veidojot arborētumus citās valstīs.

Un līdz pat šai dienai šis iedalījums parkā joprojām ir redzams.
Piemēram, Kaukāza reģions atrodas pa labi no 66 pakāpienu kāpnēm, kas savieno abas parka terases, bet Donavas ielejas reģions - pa kreisi.
Parks ir veidots angļu stilā, un man ir sajūta, ka parks nemanāmi pāriet mežā vai, gluži otrādi, mežs ir iebrucis parkā. Šķiet, ka uz celiņa var sastapt dāmas elegantās garās baltās kleitās ar baltiem mežģīņu lietussargiem. Ļoti vecie sazarotie koki un cilvēka veidotā ala rada noskaņu 20. gadsimta sākuma romantikai, kad Skrīverī jau bija 512 koki.

un 18,7 hektārus liels arborētums, kurā 590 ziemeļu puslodes mērenā klimata koku sugas ir izvietotas 19 floristiski-ģeogrāfiskajās zonās atbilstoši to ekoloģiskajām prasībām. Šis princips vēlāk tika izmantots, veidojot arborētumus citās valstīs.

Un līdz pat šai dienai šis iedalījums parkā joprojām ir redzams.
Piemēram, Kaukāza reģions atrodas pa labi no 66 pakāpienu kāpnēm, kas savieno abas parka terases, bet Donavas ielejas reģions - pa kreisi.
Parks ir veidots angļu stilā, un man ir sajūta, ka parks nemanāmi pāriet mežā vai, gluži otrādi, mežs ir iebrucis parkā. Šķiet, ka uz celiņa var sastapt dāmas elegantās garās baltās kleitās ar baltiem mežģīņu lietussargiem. Vecie sazarotie koki un cilvēka veidotā ala rada noskaņu 20. gadsimta sākuma romantikai, kad Skrīveros jau bija 512 koku un krūmu sugas, bet līdz 1914. gadam to skaits bija pieaudzis līdz 679 šķirnēm.
Tomēr arborētums ir piedzīvojis arī ne mazums katastrofu.
Dendrārijs ir cietis ne tikai Pirmā un Otrā pasaules kara laikā, bet arī Ķeguma hidroelektrostacijas būvniecības laikā,
kā arī Ķeguma hidroelektrostacijas būvniecības laikā. Turbīnas pacēla ūdens līmeni par vairākiem metriem. Koki cieta no plūdiem un ledus, kas izskaloja parka apakšējo terasi.
Tad sekoja ļoti aukstā 1939.-40. gada ziema, kad temperatūra pazeminājās līdz 42 grādiem, un augi, kas nebija izturīgi pret šādiem salniem, gāja bojā.
Taču šodien mēs varam apbrīnot aptuveni 300 augu sugas, kas sagrupētas pēc to dabiskās augšanas vietas dažādos pasaules ģeobotāniskajos apgabalos.
Mūsu ērtībai ir ierīkotas takas un pie augiem ir plāksnītes ar nosaukumiem.
Bet atcerēsimies parka īpašnieku. Par pili, kas celta 1881.-1887. gadā.
Kas bija Zīverss un no kurienes viņš nāca?
Maksimiliāns jeb Makss fon Zīverss dzimis 1857. gada 16. oktobrī Terbetā, Tartu, Vidzemes landgrāfa Augusta fon Zīversa un viņa sievas Bertas, dzimušas Maidel, ģimenē.
Viņš mantoja vācbaltiešu muižnieka titulu un tikai pēc dažiem gadiem kļuva par arboristu un sabiedrisko darbinieku.
Pa to laiku viņš mācījās Šmita sabiedriskajā skolā Vīlandē Igaunijā un Tartu Universitātē Bioloģijas un ekonomikas fakultātē.
Studiju laikā viņš apceļoja Eiropu, iepazīstot Vācijas, Austrijas, Itālijas un Šveices parkus.
24 gadu vecumā Zīverss apprecas ar barona Georga fon Lilienfelda meitu no Koni muižas. Viņš kļūst par likumīgu Skrīveru muižas īpašnieku un 7 bērnu tēvu. Pēc viņa pasūtījuma tiek uzcelta neoromāniskā Skrīveru muiža.
Viegli kāpj pa karjeras kāpnēm:
1887. gadā Siversu ievēl par Rīgas un Valmieras apriņķa deputātu,
1898. gadā viņu ievēlēja par Vidzemes bruņniecības, t. i., vietējās pašvaldības, padomnieku. Livonijā un Igaunijā šis tituls viņam tika piešķirts uz mūžu.
1900. gadā viņš kļuva par Vidzemes impērijas mežsaimniecības biedrības prezidentu, Baltijas vācu partijas vadītāju un Vācu savienības priekšsēdētāju.
1903. gadā Rīgā notika 10. Vissavienības mežsaimniecības kongress, kurā Zīverss uzstājās ar ziņojumu "Par sēklu izcelsmes ietekmi uz koku augšanu".
1905. gada revolūcijas laikā Siverss organizē Vidzemes muižnieku pašaizsardzības organizācijas (Selbstschutz) štābu pilī. Sašutušie revolucionāri pili sagrāba un nodedzināja, taču, tāpat kā daudzi citi muižas īpašnieki, fon Siverss saņēma kompensāciju un ģimenes ligzda tika atjaunota.
Viņš aktīvi vadīja vairākas vācbaltiešu organizācijas, centās panākt, lai Volīnijas un Volgas vācieši pārceltos uz Vidzemi, un savā pusē Veibes (Winterfeldt) muižas nodibināja vācu zemnieku koloniju.

Taču, kā jau tas politikā un 21. gadsimtā mēdz notikt, viņš negūst politisku atbalstu un 1912. gadā izstājas no Vidzemes landtāga.
Pirmā pasaules kara laikā Skrīveru muižas pils vairākus gadus atradās frontes joslā, un vācu artilērija no Daugavas pretējā krasta pilnībā iznīcināja zinātnieka un sabiedriskā darbinieka smeldzi.
Drupas būtu gaidījušas pārmaiņas un restaurāciju, ja pirmās neatkarīgās republikas laikā, 30. gados, nebūtu nolemts to nojaukt, jo Latvijas prezidents Kārlis Ulmanis pavēlēja visas drupas gar valsts ceļu nojaukt. To, kāda izskatījās Skrīveru pils, mēs varam redzēt tikai senās fotogrāfijās, īpaši tajās, kas apkopotas projekta "Zuduši Latvija" ietvaros.
No šikās pils saglabājies tikai torņa fragments, daļa balkona un kāpnes ar 66 pakāpieniem.
Ar kāpnēm saistīta oriģināla leģenda. Kad pils celtniecība tuvojās noslēgumam, no meža iznāca vecais vīrs - meža gars un pareģis. Vecais vīrs pareģojis, ka pilij būs īss un traģisks liktenis, jo pils kāpņu būvniecības laikā upurēšanai paredzētais akmens tika sadalīts vairākos gabalos un aizvests no vietas. Tāpēc pils drīz tiks nopostīta, bet kāpnes uz to stāvēs mūžīgi, it kā pamācībai citiem.

Pēc tam, kad 1917. gada septembrī Rīgu ieņēma vācu armija, Zīverss bija Vidzemes bruņniecības tresta priekšsēdētājs. Viņš centās panākt Baltijas provinču pievienošanu Vācijas impērijai. Viņam tas neizdevās, taču viņš nepārtrauca savu politisko darbību. Trasts ir līgums, ar kuru privātpersona nodod aktīvus pilnvarniekam, kurš apņemas pārvaldīt un apsaimniekot šos aktīvus privātpersonas interesēs.
Latvijas brīvības cīņu sākumā viņš strādāja, lai izveidotu Latvijas Zemessardzi (Landeswehr).
BET! Vēsturei nav zemapstākļa laika. Rīgu ieņēma Sarkanā armija, un Zīverss aizbēga uz Libavu, tagadējo Liepāju, kur 1919. gada 9. janvārī nomira no pneimonijas.
Viņš atstāja aiz sevis zinātnisko darbu un arborētumu ar trīssimt unikāliem augiem.
Mūs, protams, interesē šī izcilā cilvēka darbi.
Siverss publicēja vairāk nekā 100 rakstu par dendroloģiju, mežsaimniecību un dabas aizsardzību.
Mūs, protams, interesē šī izcilā cilvēka darbi.
Viņa oriģinālās teorētiskās idejas par sugu biotipiem un sēklu līnijas nozīmi ir pārņemtas mūsdienu populāciju bioloģijā un kokaugu eksperimentālajā ekoloģijā.
Bet kādas gan brīvdienas bez ezera?
Latvijas reģionu dēvē par zilo ezeru zemi.
Dendroloģiskais parks atrodas Kalnamuižas ezera krastā, kas tulkojumā nozīmē Kalnu muiža. Vietējie to dēvē arī par apaļo ezeru, Velna ezeru un Skrīveru ezeru. Patiesībā šis skaistums ir mākslīgs veidojums.
Apejot ezeru pa taku, ziemeļu pusē skaidri redzams uzbērums, kas atdala ezeru no Vecā dīķa.
Kalnamuiža, kas bagāta ar avotiem, ir radījusi daudz leģendu un nostāstu par tās rašanos.
Piemēram, Andra Upīša stāsts "Mhovājas ciema zēni" vēsta par divām no kūdras augsnes veidotām salām.
Zinātkārajiem ceļotājiem vajadzētu apskatīt aku, kas savulaik piegādāja ūdeni Skrīveru muižas virtuvēm, tualetēm, centrālapkurei, apūdeņošanas sistēmai un strūklakai.
Taču nedrīkst palaist garām arī strūklaku parka centrālajā alejā. Strūklaka tur atrodas jau kopš Skrīveru laikiem 1897. gadā.
Ūdens strūklakai tika ņemts no Kalnmuižas ezera, kas atrodas 17 metrus virs parka augšējās terases. Pati strūklaka atrodas 17 metrus virs Daugavas. Ir pārsteidzoši redzēt darbojošos strūklaku, kurā izmantotas pagājušo gadsimtu tehnoloģijas.
Atgriežoties pie latviešu rakstnieka Upīša, ir saprotama viņa interese par veco aku Kalnamuižas ezera krastā, no kuras sākas viņa romānā "Gadsimtu griežos" aprakstītā leģendārā "Laimīgā lāča taka". Senais ūdensvads atrodas tikai 800 metru garumā ap ezeru.
Nav daudz, jo vidējais pastaigas ātrums ir 5 kilometri stundā.
Nesteidzieties un izbaudiet dabas burvību un unikalitāti. Uzmanīgākie noteikti ieraudzīs Laimes lāci, tāpat kā Upītes varoņi.
Savukārt iemīlējušos pārus, kuriem patīk vientulība uz mazas saliņas ezerā, priecēs Latvijas Valsts mežu piedāvātais skaistums, klusums un gardumi.
Zirgu izjādes cienītājiem jāmeklē Šulcu aplis, īpaša vieta izjādēm ar zirgiem. Nosaukums cēlies no agrākajiem īpašniekiem Šultiem, kuriem zeme piederēja no 1736. līdz 1853. gadam. Tieši šeit fon Zīverss izvietoja Latvijas reģionu, kas nozīmē, ka apļa centrā aug tikai vietējie koki un krūmi.
Neliela lapene, kas parādījās nesenā pagātnē, kad arborētumu pārņēma valsts mežu pārvalde, piedāvā iespēju izvēlēties savu nākamo mērķi.
Piemēram, Kokneses viduslaiku pilsdrupas, uzņēmums, kas ražo garšīgu mājas saldējumu, Jēkabpils muzejs, pareizticīgo klosteris, Preiļu drupas un citi apskates objekti Latgalē.
Bet tas jau ir cits stāsts, par kuru mēs jums drīzumā pastāstīsim.

http://viss.lv/dati/kokneses_pamatskola_attistibas_centrs/doc/Met_m_lit_sunu_ciema_zeni.pdf

Rīga, Kartupeļu, 2

67623155

www.pdps.lv

pdps@riga.lv