Macību
ekskursija - nodarbība
sigulda
08.10.2025
5.A,
7.B
08:00
- 18:00
Skolotāji:
L.
Renge,
J. Cernakova,
T. Moisejeva
Dalībnieki:
5.A,
7.B kl. skolēni
Turaidas pils -
Orientēšanās spēle
Orientēšanās spēle “Tūkstošgades vēsture”
Dodieties aizraujošā ceļojumā pa Turaidas muzejrezervātu — vienu
no nozīmīgākajām Latvijas vēsturiskajām vietām! Šeit, starp
seniem akmeņiem un gleznainajiem Gaujas ielejas nogāzēm,
atdzīvojas mūsu zemes tūkstošgades vēsture.
Spēles laikā dalībniekiem, izmantojot karti, jāatrod norādītie
objekti un atsevišķi artefakti, kas paslēpti dažādos
muzejrezervāta stūros. Katrs atrastais punkts ir jauna lappuse
pagātnē — no Livonijas ordeņa pils laikiem un Turaidas Rozes
leģendas līdz seno amatu un tautas tradīciju pēdām.
“Tūkstošgades vēsture” nav tikai spēle — tā ir iespēja
pieskarties Latvijas kultūras mantojumam, sajust vēstures elpu
un izjust atklājuma prieku.
Spēlei ir vairāki sarežģītības līmeņi — no vieglā līdz
sarežģītākam — lai iepazīšanās ar muzejrezervātu būtu aizraujoša
un izzinoša gan skolēniem, gan studentiem, gan pieaugušajiem
pētniekiem.
Siguldas jaunā pils -
https://tourism.sigulda.lv/objects/siguldas-jauna-pils-un-pils-kvartals/
Tur, kur pāri Gaujas
ielejai skan laika vējš…
Siguldas kalna virsotnē, starp gadsimtu
veciem kokiem un akmeņiem, stāv Jaunā Siguldas pils, tautā
pazīstama kā Kropotkinu pils — atmiņu sargātāja, kur vēsture
neguļ, bet klusi pāršķir savas lapas.
Šeit dzirdams, kā gadsimtu gaitā mainījās laikmeti: līvu
karavīri cēla koka cietokšņus, zobenu brālības bruņinieki lika
akmens sienas, bet kņazi un dzejnieki pārvērta pili par domas,
skaistuma un iedvesmas patvērumu.
Sigulda vienmēr bijusi vieta, kur krustojas leģendas un likteņi.
Šeit dzimst jauni sākumi, un Gaujas elpa it kā čukst:
vēsture dzīvo, tik ilgi kamēr mēs atceramies tās balsis.
«Katrs akmens glabā mūžības elpu.
Pietiek tikai apstāties — un tu dzirdēsi tās balsi.»
— Kārlis Skalbe
«Kas bij, tas nebūs zudis.
Kas zudis, tas atdzims no jauna.»
— Rainis
(Tas, kas bijis, nepazudīs. Tas, kas pazudis, atdzims no jauna.)
«Gaujas vējš nesis ne tikai lapas — tas nes atmiņas par tiem,
kas šeit dzīvoja un sapņoja.»
Jaunās Siguldas pils stāsts: no līvu nocietinājumiem līdz kņazu
rezidencei
Vēlos laikos, XI–XIII gadsimtos, līvu ciltis valdīja pār
Siguldu. Šie jūras braucēji un karavīri cēla koka cietokšņus uz
Gaujas ielejas kalniem, sargājot savas zemes un ceļus.
Pirmā akmens būve šajā vietā radās 1207.–1209. gadā, kad Zobenu
ordenis lika pamatus pilij, kas kļuva par liecinieci burvīgām un
nemierīgām gadsimtu pārvērtībām.
XVII gadsimta sākumā, laikā, kad Eiropā plosījās poļu–zviedru
kari, Līvu ordeņa pils tika sagrauta. Taču akmeņi neizzuda — tie
kļuva par pamatu jaunai dzīvei. Uz drupām izauga feodālais
muižas komplekss, kas XVIII gadsimtā iekļāvās Vidzemes guberņā.
1780. gadā muiža pārgāja Borku dzimtas īpašumā. Gandrīz simts
gadus vēlāk, 1867. gadā, Siguldas liktenis mainījās vēl
vienreiz: Aleksandra Borha meita, Olga, apprecējās ar Krievijas
princi Dmitriju Kropotkinu, un muiža iekļuva viņas kāzu īpašumā.
No 1878. līdz 1881. gadam tika celtas Kropotkinu vasaras
rezidence — Jaunā pils, neogotikas stilā, kas apvienoja
viduslaiku romantiku ar XIX gadsimta eleganci. Celtniecību
vadīja meistars Jānis Mengelis no Cēsīm un īpašnieks no
«Jaundrelļiem» Pēteris Kulis. Darbos piedalījās vietējie
amatnieki, akmens un koks nāca no tuvākās apkārtnes, iegūstot
vietējās dabas garšu un dvēseli.
Kņaziene Olga Kropotkina kļuva ne tikai par pils saimnieci, bet
par Siguldas aizbildni. Tieši viņas pūliņu rezultātā
Rīgas–Pēterburgas dzelzceļš šķērsoja pilsētu, pārvēršot to par
kurortu, kur ceļotāji, mākslinieki un dzejnieki atrada patvērumu
un iedvesmu.
1893. gadā viņas dēls, kņazs Nikolajs Kropotkins, turpināja
ģimenes darbu. Viņš izveidoja bobsleja un ragavu trasi, uzcēla
minerālūdens fabriku, atbalstīja automobiļu tūrisma attīstību —
un Sigulda pakāpeniski kļuva par vienu no progresīvākajiem
Latvijas nostūriem.
Pārmaiņas XX gadsimtā
Pirmās pasaules kara laikā, 1917. gadā, Sigulda atradās frontes
līnijā starp vācu un krievu armijām. Pils tika izlaupīta un
daļēji sagrauta, taču tās stāsts turpinājās.
Pēc Latvijas neatkarības pasludināšanas un agrārās reformas
1922. gadā Kropotkinu ģimenei tika atņemti īpašuma tiesības.
Drīz pēc tam ēka nonāca Latvijas Rakstnieku un žurnālistu
savienības pārziņā, kas 1923. gadā sāka tās atjaunošanu.
Atjaunotajā pilī tika atvērts pansions, zāles svinībām un
atpūtai, kā arī mājīgas istabas, kur vasarās apmetās rakstnieki
un dzejnieki.
1934. gadā pils kļuva par Latvijas Preses biedrības īpašumu, un
jau 1937. gadā arhitekta Alfreda Birkhana projektā tika veikta
pilnīga rekonstrukcija. Pils jaunais veidols apvienoja stingrību
un romantisma vieglumu, bet interjeri kļuva par latviešu
estētikas un laikmeta gara iemiesojumu.
Pēc Latvijas okupācijas ēka kļuva par Latvijas PSR Tautas
komisāru padomes atpūtas māju, bet no 1953. gada — par LPSR
Centrālā arodbiedrību padomes sanatoriju. Pils dzīvoja jaunu
vēstures realitāti, saglabājot savu dvēseli.
Mūsdienu posms
Ar Latvijas neatkarības atjaunošanu 1993. gadā Jaunā pils
atgriezās Siguldas pašvaldības pārziņā. Sākumā te atradās
administratīvie dienesti, bet no 2003. gada pils kļuva par
oficiālo pašvaldības rezidenci.
No 2017. līdz 2021. gadam, pašvaldības iniciatīvas vadībā,
notika vērienīga restaurācija: atjaunotas fasādes, interjeri un
1937. gada apdare, saglabāta vēsturiskā plānojuma un nesošās
konstrukcijas. Tornī uzbūvētas jaunas kāpnes, kas savieno
stāvus, un atjaunotajās zālēs izveidota pastaiga pa pils
vēsturi.
Šodien Jaunā Siguldas pils ir ne tikai ēka, bet daudzslāņu
vēstures simbols, kur saplūdušas leģendas, kultūra un cilvēku
atmiņas, kas veidojuši Latviju.
Rakstnieku pils
1920.–1940. gados pils kļuva par Rakstnieku pili — vietu, kur
saplūda Latvijas inteliģence, iedvesma un kultūras atklāsmes.
Šeit skanēja dzeja, notika literārie vakari, balles, kongresi un
jubilejas. Veco koku ēnā dzima idejas, bet zālēs norisinājās
diskusijas par literatūras un valsts likteni.
Viesu vidū bija Kārlis Skalbe, Aleksanders Čaks, Jānis
Akuraters, Rainis, kā arī ārlietu ministrs Vilhelms Munters,
slavenā izdevēja Emīlija Benjamina, teātra diva Lilija Štengle
un daudzi citi.
Vasarās pils piepildījās ar dzīvību un radošo balsīm — tā kļuva
par Siguldas kultūras sirdi un tās garīgās augstienes spoguli.
Jaunās pils interjers
Jaunā Siguldas pils ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis.
Pēc 1937. gada rekonstrukcijas pēc Alfreda Birkhana projekta tā
tika uzskatīta par vienu no greznākajām rakstnieku mājām Eiropā.
Interjeri, veidoti nacionālā romantisma stilā, joprojām
pārsteidz: gaišais koks, ornamentāli motīvi, vitrāžas un
gleznojumi rada komforta un diženuma atmosfēru.
Rekonstrukcija tika veikta Preses biedrības atbalstā ar valsts
un ziedotāju līdzekļiem. Darbus īstenoja inženiera Hermanis
Lipiņš uzņēmums, kas iepriekš būvējis sanatoriju Ķemeri Jūrmalā.
Interjera māksliniecisko veidolu radīja izcili latviešu
meistari: Niklavas Strunke, Vilis Vasarīnš, Pēteris Teodors
Ozoliņš, Kārlis Suniņš, Ludolfs Liberts un Elerts Treilons.
Greznās detaļas — grebti paneļi, dekoratīvie griesti,
izsmalcināta apdare — pārvērš pili par dzīvu mākslas darbu, kur
katra zāle atspoguļo Latvijas gara un 1930. gadu kultūras
krāšņumu.
