ATIS KRONVALDS
Piemineklis
Atim Kronvaldam Siguldā
Pats Atis Kronvalds stāsta par sevi Rīgas skolas “Pārdaugava”
bērniem.
Sveiki, bērni! Mani sauc Atis Kronvalds, un es dzīvoju šeit, pie
Kropotkina pils, lai atgādinātu jums par latviešu valodu,
izglītību un manas tautas kultūru.
Vai vēlaties, lai pastāstu savu stāstu? — bet ne tikai vārdos,
bet arī ar jūsu palīdzību! Esat gatavi? Tad iztēlosimies, ka
dodamies atpakaļ 19. gadsimtā, manā bērnībā.
Es piedzimu 1837. gada 15. aprīlī saimniecībā Lejasmīki,
vienkāršā latviešu ģimenē. Mans tēvs Kristaps bija amatnieks —
jūs droši vien zināt, ko tas nozīmē? Kopš bērnības es redzēju,
kā strādīgs cilvēks veido savu dzīvi ar paša rokām. Jā, viņš
prata darināt lietas, un es jau bērnībā mācījos no viņa.
Sākumā es mācījos pie mācītāja un Mazlāņu draudzes skolā, vēlāk
vācu mācītājs H. E. Katterfelds mani ņēma savā aizgādībā, un es
turpināju mācības vācu skolā Durbē.
Vai jums patīk mācīties? Iedomājieties, ka jums jāmācās svešā
zemē, kur runā citā valodā. Kā jūs justos?
Kad man bija 17 gadi, es iestājos Liepājas augstākajā apriņķa
skolā. Tur mācījos trīs gadus, bet kursu nepabeidzu. Vēlāk
mēģināju studēt Berlīnes universitātē medicīnas fakultātē, taču
naudas trūkuma dēļ man nācās atgriezties mājās. Tāpēc biogrāfi
mani sauc par “talantīgu autodidaktu”.
Kāpēc es izvēlējos latviešu valodu?
Atgriezies Latvijā, es sapratu: latviešu valoda un kultūra ir
jāsargā. Es sāku strādāt par skolotāju, organizēju skolotāju
sapulces, rakstīju rakstus, izdevu mācību grāmatas. Mans
galvenais uzdevums bija iemācīt bērniem cienīt un mīlēt latviešu
valodu, runāt un mācīties tajā, kaut gan tajos laikos gandrīz
visi mācījās vācu skolās.
Es pat radīju jaunus vārdus, lai mūsu valoda kļūtu bagātāka.
Piemēram, vārdu “vēsture”, kas nozīmē “istorija”.
Bet kādi latviešu vārdi, jūsuprāt, skan visskaistāk?
Pamēģiniet izdomāt savu jaunu vārdu!
Mans darbs tautas labā
Es vēlējos, lai bērni un pieaugušie pazītu savu kultūru un
vēsturi. Es rīkoju grāmatu vakarus, teātra izrādes, diskusijas,
skolotāju konferences. Rakstīju laikrakstos, lai cilvēki
saprastu, cik svarīgs ir katrs vārds dzimtajā valodā, un cik
svarīgi ir lepoties ar savu kultūru.
Bet ko jūs vēlētos iemācīt saviem draugiem? Varbūt dziesmu,
stāstu vai kaut ko noderīgu?
1873. gadā mani ievēlēja par latviešu skolotāju sapulces
vadītāju, un es turpināju cīnīties par skolām latviešu valodā,
neskatoties uz vācu varas spiedienu.
Tagad iedomāsimies, ka mēs visi esam 19. gadsimtā. Jūs ejat
skolā, kur māca latviski. Grāmatas latviešu valodā tikko
parādījušās, un vairums cilvēku vēl mācās vāciski. Kā jūs
justos?
Pēdējie gadi
Mana dzīve bija īsa, bet es centos panākt, lai latviešu valoda
un kultūra kļūtu stiprākas. 1875. gada 17. februārī es aizgāju
mūžībā, bet tagad stāvu šeit, Siguldā, lai jūs neaizmirstu
izglītības, valodas un mīlestības pret savu tautu nozīmi.
Ko jūs redzat pie pieminekļa
Kad pieejat pie pieminekļa, paskatieties man acīs — šķiet, es
vēroju, vai bērni mācās, lasa, sapņo un neaizmirst latviešu
kultūru.
Uz postamenta rakstīts, ka es biju pedagogs un publicists, kas
ticēja izglītības un nacionālās pašapziņas spēkam.
Tagad jūs varat nofotografēties man līdzās, lasīt uzrakstus,
apspriest tos ar draugiem un skolotāju. Klausieties manu stāstu,
un ar laiku jūs sapratīsiet, cik daudz nozīmē vārdi un
zināšanas, ko mēs nododam nākamajām paaudzēm.
Jūs arī varat kļūt par mazajiem pētniekiem — izdomāt jaunus
vārdus, pierakstīt savas klasesbiedru stāstus, tāpat kā to
darīju es, Atis Kronvalds, lai saglabātu latviešu valodu un
kultūru.
Uzdevums jums:
Pieejiet pie pieminekļa, paskatieties uz mani un pasakiet skaļi:
“Es mācīšos un mīlēšu latviešu valodu!”
