17.10.2025.g.

Mācūbu ekskursija - Muzejpedagoģiskā nodarbība

Dalībnieki: 2.B, 2.C  kl. skolēni

Atbildīga persona: Tatjana Moisejeva

N. Rutjana, M. Vīnholde, I. Šļomina, E. Bežeckiiha

Turaidas muzejrezervāts - Turaidas rozes stāsts - Krišjāņa Barona piemineklis

2.B kl. skolēni	2.C kl. skolēni
N. Rutjana, I. Šļomina	M. Vīnholde,  E. Bežeckiiha
Muzejpedagoģiskā nodarbība “Ko lems līvu likteņa zirgs?”	Muzejpedagoģiskā nodarbība “Kas ir klaušinieks?”
Norises vieta: Kultūras institūcijā — Turaidas muzejrezervāts, Sigulda
2.B klašu ceļojuma 1. posms 1. grupas nodarbība Senā lībiešu zeme Sen, ļoti sen, vēl pirms pilsētu un mašīnu laikiem, pie Gaujas upes dzīvoja lībieši – drosmīga un gudra tauta. Viņu valoda skanēja kā vēja dziesma, bet pasakas čukstēja kā priedes mežā. Lībieši piederēja somugru kultūrai un valodu saimei. Viņi sāka apdzīvot Gaujas lejteces zemes ap 11. gadsimtu. Lībieši sauca šo vietu par savu māju. Šeit, uz augsta kalna, reiz stāvēja koka pils – nākamā Turaida. Turaidas muzejā mēs uzzinājām, kā dzīvoja šie cilvēki: kādas viņiem bija mājas, kam viņi ticēja un kā svinēja svētkus. Izstādē „Lībieši pie Gaujas” mēs redzējām, kā viņi medīja, zvejoja un stāstīja pasakas pie ugunskura. Kad izpildījām visus uzdevumus un atradām pareizās atbildes, mēs atklājām lībiešu noslēpumu! Tad mūs ielaida burvju senās Turaidas istabā! Katrs spēles dalībnieks kļuva par īstu senlaiku cilvēku – varēja izvēlēties, kas viņš būs: karotājs, mednieks, pavarda sargātāja vai stāstnieks. Kopā mēs rīkojām tautas sapulci, tāpat kā to darīja lībieši pirms daudziem gadsimtiem. Šāda sapulce patiesībā notika šeit, Turaidā, vēl 1191. gadā, un par to rakstīja Indriķa hronikā. Šis ceļojums mums palīdzēja uzzināt, kas bija lībieši, dzirdēt viņu leģendas un sajust senās zemes elpu. Tas palīdzēja atklāt Latvijas pirmiedzīvotāju vēsturi, kultūru un valodu. Spēles laikā skolēni ceļoja laikā – uz 12. gadsimta Turaidu, un piedzīvoja mirkļus no tāla pagātnes laika.	2.C klašu ceļojuma 1. posms 2. grupas nodarbība Kas ir klaušinieks? Kas ir klaušinieks? Zemnieka ceļš: no klaušām līdz brīvībai 2. C klases ceļojuma 1. posms – Turaidas muzejrezervāts 2025. gada 17. oktobrī 2. C klases skolēni devās mācību ceļojumā uz Turaidas muzejrezervātu, kur viņi iepazinās ar Latvijas zemnieku dzīvi 19. gadsimtā. Šis ceļojums kļuva par īstu atklājumu — bērni uzzināja, kā cilvēki dzīvoja senos laikos, kā viņi strādāja un sapņoja, kad pasaulē vēl nebija ne automašīnu, ne elektrības. Nodarbība notika ekspozīcijā “Ceļā uz Latvijas valsti. Klaušinieks. Saimnieks. Pilsonis.” Tur bija apskatāmi seni priekšmeti, dokumenti, fotogrāfijas, audioieraksti un filmas. Šeit varēja ne tikai skatīties, bet arī pieskarties, kustināt, atvērt — gluži kā īsti vēstures pētnieki. Bērni iepazinās ar vārdiem un jēdzieniem: “klaušas” — darbs muižā, ko zemnieki veica kungam, “klaušinieks” — cilvēks, kurš strādāja svešā zemē, “kungs” un “vagars” — tie, kas pārraudzīja zemnieku darbu. Nodarbības sākumā muzeja pedagogs parādīja senu spriguļu — instrumentu, ar kuru sita pa kviešiem, lai izsistu graudus. Izrādījās, ka tā strādāja pusaudži, sākot no 12 gadu vecuma, un to darīja visu dienu bez atpūtas. Bērni dzirdēja spriguļu ritmisko klaudzoņu un gandrīz sajuta smagā darba elpu, kas piepildīja 19. gadsimta lauku sētu. Pēc tam bērniem parādīja salmu maisus, uz kuriem gulēja atalgotie strādnieki — kalpi un brīvstrādnieki, kas tika pieņemti sezonas darbos. Skolēni ne tikai redzēja, kā tie izskatījās, bet arī apsēdās un pat atgūlās uz salmiem, iztēlojoties, kā cilvēki toreiz atpūtās pēc garas darba dienas. Tālāk bērni noskatījās animācijas filmu par kalpu dzīvi — par viņu grūtībām, cerībām un neatlaidību. Filma palīdzēja saprast, cik smaga bija ikdiena toreiz, bet arī to, cik svarīgi ir nezaudēt ticību, labestību un spēju sapņot. Pēc filmas sākās īsts leļļu teātris, kurā atdzīvojās 19. gadsimta zemnieku stāsti. Bērni ne tikai skatījās izrādi, bet arī paši piedalījās, kustinot lelles un palīdzot tām izstāstīt savus piedzīvojumus. Nodarbības noslēgumā katrs skolēns izgatavoja koka grābekli — darba, pacietības un cilvēka saiknes ar zemi simbolu. Šis vienkāršais, bet nozīmīgais priekšmets atgādināja: viss lielais sākas ar mazām lietām un čaklām rokām. Šī nodarbība bērniem palīdzēja ne tikai uzzināt faktus no pagātnes, bet arī sajust vēstures elpu, saprast, kā dzīvoja viņu senči, par ko viņi priecājās un par ko sapņoja. Tā parādīja, ka arī mūsdienās svarīgas ir tās pašas vērtības, kas agrāk — centība, labestība, godīgums un vēlme mācīties. Margita Poriete - 29528421
2. posms Turaidas rozes stāsts
Sen senos laikos, augstu pāri Gaujas upei, zaļā kalnā stāvēja skaista Turaidas pils. Reiz šajā vietā atradās koka nocietinājums, ko vadīja vadoņa vārdā Kaupo. Viņš bija gudrs, bet stingrs šo zemju saimnieks. Laika gaitā Kaupo pieņēma kristīgo ticību, un 1212. gada sacelšanas laikā palīdzēja krustnešiem. Cilvēki sašutuši sadega nocietinājumu, un liesmas cēlās debesīs kā ugunīgs pūķis. Pēc neilga laika — 1214. gadā — Rīgas bīskaps nolēma šeit uzcelt jaunu akmens pili. Tās sienas redzēja daudz ko: karus, valdnieku maiņu, uzvaras un ugunsgrēkus. 1776. gadā zibens trāpīja pulvera glabātuvē, un pils sadega. Bet pēc diviem gadsimtiem, 1976. gadā, sākās tās atjaunošana, un šodien pils atkal stāv kalnā — stipra un skaista. Un tās sienās dzīvo leģenda — par meiteni vārdā Maija, ko cilvēki sāka saukt par Turaidas Rozi. Pēc 1601. gada kaujas rakstvedis vārdā Greifs atrada mazu atraitni. Viņš viņu sažēloja, uzņēma un audzināja kā savu meitu. Maija izauga laba, gudra un ļoti skaista — it kā roze, kas plaukusi saulē. Daudzi jaunekļi sapņoja par viņas sirdi, bet Maija iemīlēja dārznieku Viktor’u no blakus esošās Siguldas pils. Viņi vēlējās apprecēties un būt kopā visu dzīvi. Vienu vasaru, 1620. gadā, Maija saņēma vēstuli — it kā no Viktora. Tajā bija aicinājums uz tikšanos pie Gūtmaņa alas, kur čalo avots un vējš dzied senas dziesmas. Bet šo vēstuli rakstīja ne Viktors, bet ļauns cilvēks vārdā Adams Jakubovskis, kurš arī gribēja iegūt Maiju. Kad meitene saprata viltību, viņa nebaidījās. Uz viņas kakla karājās sarkans lakatiņš — dāvana no mīļotā. Maija sacīja: «Šis lakatiņš ir burvīgs. Tas pasargās mani no sāpēm un saglabās manu godu.» Adams Jakubovskis ticēja viņas vārdiem un pacēla zobenu… Sitiena brīdī Maija nokrita, un sarkanais lakatiņš iekrāsojās viņas asins krāsā. Tā drosmīgā Turaidas Roze atdeva dzīvību, bet palika uzticīga mīlestībai un savam vārdam. Tagad pie pils var redzēt viņas kapa vietu. Un klausieties… dzirdat, kā vējš dzied pāri Gaujai? Tas jums čukst Maijas — Turaidas Rozes — stāstu. Paskatieties apkārt. Varbūt pamanīsiet starp zāli sarkanu ziedu — viņas mīlestības simbolu. Pieskarieties vecajam pils akmenim — jūtiet, cik tas silts no saules. Ieelpojiet dziļi — varbūt šajā gaisā dzīvo pati leģenda. Un tagad aizveriet acis uz brīdi un vēlējieties vēlmi. Ja tā ir laba un gaiša, Turaidas Roze noteikti palīdzēs tai piepildīties. Bērni piegāja pie vietas, kur apglabāta Maija — Turaidas Roze. Tur valdīja klusums, apkārt bija seni akmeņi un ziedoši augi. Skolotāja Maija Vīnholde izpildīja skaistu balādi par 1212. gada notikumiem, par cilvēku drosmi un likteni tajos laikos. Bērni uzmanīgi klausījās, it kā atgriežoties pagātnē un sajūtot vēstures elpu. Pēc tam mēs devāmies uz nākamo programmas posmu — Gūtmaņa alu. Pa ceļam bērni aplūkoja vecos akmeņus, klausījās vēja čukstus pār Gauju un pārrunāja Turaidas Rozes leģendu. Katrs varēja iedomāties sevi kā senās stāsta varoni, justies kā daļa no pagātnes un uzzināt, kā cilvēki dzīvoja pirms daudziem gadsimtiem.
3. posms Siguldas ceļojumā — 2025. gada 17. oktobris Krišjāņa Barona piemineklis
Siguldas centrā atrodas piemineklis latviešu tautas dainu vācējam, latviešu tautas gudrības simbolam — Krišjānim Baronam. Mēs vienmēr braucam uz šo vietu, lai atcerētos Baronu un atgādinātu bērniem, ka Nacionālajā bibliotēkā glabājas slavenais Krišjāņa Barona skapis, kurā sakopotas tūkstošiem dainu no visas Latvijas. Bērni fotografējās pie pieminekļa, lasīja uzrakstus uz postamenta un tulkoja tos krievu valodā. Protams, pagaidām viņi saprot vārdus tikai burtiskā nozīmē, bet ar laiku iemācīsies saskatīt dziļākas nozīmes, alegorijas un gudrību, kas slēpjas šajās senajās dziesmās. Piemineklis uzstādīts uz akmens postamenta, uz kura ir iestrādātas rindas no latviešu dainām. Postaments pats par sevi ir kā tautas gudrības grāmata, kurā ir saglabāti Barona savāktie vārdi. Krišjānis Barons (1835–1923) veltīja dzīvi latviešu tautas dziesmu — dainu — vākšanai, pētīšanai un sistematizēšanai. Viņš ticēja, ka šajās dziesmās glabājas tautas gars, tās vēsture, kultūra un gudrība. Daudzi uzdod jautājumu: kādēļ mācību procesa laikā tiek rīkoti braucieni? Atbilde ir vienkārša — vai tas nav mācību stunda dzīvē? Šeit apvienojas viss: literatūra un vēsture, valoda un vizuālā māksla, mūzika un sociālās zinības, un galvenais — garīgums un mīlestība pret dzimto zemi. Katrs ekskursijas posms ir dzīva ilustrācija jebkuram mācību grāmatas saturam, turklāt tas ir arī dabaszinību mācību stunda, jo bērni redz un izpēta apkārtējo pasauli ar savām acīm.
4. posms Siguldas ceļojumā — 2025. gada 17. oktobris Ceļojums uz Livonijas ordeņa pili Siguldā
Netālu no Kropotņika pils atrodas reģiona vecākā pils. Šodien otrklasnieki devās uz Livonijas ordeņa pili Siguldā — īstu viduslaiku pili ar augstām sienām, ložmetēju šahtām un torņiem! Bērniem šī nav tikai ekskursija: no panorāmas laukuma paveras skats uz Turaidas pili, var pastaigāties pa senajiem koridoriem un sajust dzimtenes vēstures elpu. Kamēr bērni zinātkāri lūkojās caur ložmetēju šahtām un aplūkoja slepenos piliņas stūrus, viņi atrada tronīšus, lādes ar dārgumiem, cietumus un vietas ieslodzītajiem. Katras istabas sienas glabāja stāstus par bruņiniekiem, sardzes vīriem un tiem, kas šeit dzīvoja pirms vairākiem gadsimtiem. Pils vēsture bērnu acīm Pils tika uzcelta 1207. gadā kā „castellum” tipa cietoksnis, lai aizsargātu Livonijas zemes. Vēlāk to pārveidoja par klostera tipa ēku ar četrstūra pagalmu un stūra torņiem, bet apkārt tika uzbūvētas aizsargmūri ar dziļiem grāvjiem. Ar šaujamieroču attīstību cietoksnis pakāpeniski zaudēja militāro nozīmi. XVIII gadsimta sākumā, Ziemeļu kara laikā, pils tika sagrauta. Līdz mūsdienām vislabāk saglabājies dienvidrietumu korpuss un pils kapela ar slīpu gotisko logu pie altāra. XIX gadsimtā sabrukušo pili sāka uzskatīt par romantisku drupu pieminekli, bet 1962. gadā sākās plašāki pētījumi un restaurācijas darbi. 2011.–2012. gadā tika veikta pilnīga teritorijas atjaunošana un labiekārtošana: tagad bērni un pieaugušie var uzkāpt Dienvidu un Ziemeļu torņos, pastaigāties pa akmens sienām un vērot senās Gaujas ielejas skatus. Bruņinieku piedzīvojumi un atklājumi Ekskursijas laikā otrklasnieki kļuva par īstiem maziem pētniekiem: lūkojās caur ložmetēju šahtām, iedomājoties, kā pils sargāja bruņinieki; pieskārās senajām lādēm un gāja pa koridoriem, kur gāja cilvēki pirms simtiem gadu; aplūkoja cietumus un uzzināja, kāpēc pili būvēja tik drošu. Katrs solis pa akmens sienām bija kā ceļojums pagātnē. Bērni uzzināja, kā cēla pilis, kas tajās dzīvoja, ar ko nodarbojās un kā aizsargāja savas zemes. Šodien pils nav tikai muzejs. Tā ir vieta, kur pagātne atdzīvojas, kur katrs bērns var justies kā bruņinieks, jaunais pētnieks vai mazais vēsturnieks. Viņi redz, kā dzīvoja cilvēki pirms vairāk nekā 800 gadiem, un saprot, ka vēsture nav garlaicīgas grāmatas, bet dzīvas sienas un senās pils noslēpumi. Livonijas ordeņa pils Siguldā un leģenda par bruņinieku Livonijas ordeņa pils Siguldā tika uzcelta bruņinieku — Zobenbrāļu ordeņa laikā, kas vēlāk kļuva par Livonijas ordeni. Tā kalpoja kā stratēģiska cietokšņa rezidence, lai kontrolētu Gaujas kreiso krastu un aizsargātu pret iespējamajiem uzbrukumiem. 1237. gadā Zobenbrāļu ordenis apvienojās ar Teitoņu ordeni, un pils kļuva par daļu no Livonijas ordeņa teritorijas. 1432. gadā pils kļuva par landmāra rezidenci — otrās augstākās personas pēc maga. Ar šaujamieroču attīstību un militārās stratēģijas maiņu pils zaudēja militāro nozīmi un tika sagrauta XVIII gadsimta sākumā Ziemeļu kara laikā. Kopš tā laika tā ir drupu stāvoklī, bet joprojām ir svarīgs vēsturisks piemineklis. Leģenda par bruņinieku Saskaņā ar seno leģendu pilsā dzīvoja bruņinieks vārdā Gērt­rūds. Viņš bija slavens ar savu drosmi un uzticību ordenim. Kādu reizi, pils aplenkuma laikā, Gērt­rūds izglāba sava komandiera dzīvību, uzņemoties bultas triecienu uz sevi. Neskatoties uz smago ievainojumu, viņš cīnījās līdz pēdējam elpas vilcienam. Kopš tā laika stāsta, ka viņa gars sargā pils sienas, un nakts klusumā var dzirdēt bruņinieka bruņojuma skaņas, kas atbalsojas tukšajās zālēs.

Rīga, Kartupeļu, 2

67623155

www.pdps.lv

pdps@riga.lv